Atšķirība starp varoņiem un ļaundariem filmā “Melnā pantera” un dzīvē
Pilsētas Amerikas ainavā es redzu Killmongers — pazudušās cilts pārstāvjus. Viņi iet bojā, mūžīgi plēsdami viens otru — brālis pret brāli —, dzīvojot aizmirstā zemē, kam nav nekādas līdzības ar mītisko Vakandu.
Es redzu arī T’Challas — melnā solījuma un piepildīto sapņu iemiesojumu. Tomēr šķiet, ka viņu klātbūtne ir mazāka nekā viņu ienaidnieki, kas apdraud nācijas nākotni šajā zemē, kur nēģeri joprojām nav brīvi.
Un, ja Apsolītā zeme kādreiz patiešām pastāvēja, pat šajā Ziemeļamerikas metropolē, ko sauc par Čikāgu, tagad tā vairāk atgādina neauglīgu aizmirstu zemi, kur pārāk daudz melnādainu nīkuļo nabadzības un izmisuma salās. Tur, kur vējš pūš ar vēsu elpu, pat saulainās vasaras dienās starp vardarbību un šaušanu, kas ir tikpat neizbēgama kā gadalaiku maiņa.
VIEDOKLIS
Šeit slepkavību nodevas un nevainīgie mirst jauni. Asinis un cilvēku slaktiņus izskalo lietus, kas ieplūst ielu kanalizācijā vai augsnē. Šajā zemē neizdomātās Melnās panteras, kuras iedvesmojušas vīzijas par melnādaino pašpietiekamību un harmoniju, jau sen ir izjauktas, un policisti, guļot gultā, ir izšauti ar lodēm.
Tomēr manā galvā dejo Killmonger un T’Challa vīzijas.
Nelietis un varonis Marvel Comics filmā, viņi ir pirmie brālēni pēc dzimšanas — brāļi un tomēr pretinieki. Viens: Vakandas iznīcinātājs. Otrs: tā aizstāvis. No pirmā acu uzmetiena viens ir ļauns, otrs labs.
Bet pēc tālākas pārdomas un manas pašas ieskatīšanās man ir skaidrs, ka Killmonger un T’Challa ir viens un tas pats. Ka neviens cilvēks nav viss ļauns un neviens nav labs.
Man ir skaidrs, ka Killmonger ir T’Challa. Un ka T’Challa ir Killmonger. Ka viņiem abiem ir vienādas asinis, tāds pats potenciāls kā vīriešiem kļūt par daļu no risinājuma vai daļa no problēmas, viena un tā pati iespēja galu galā izvēlēties.
Un tomēr es nevaru noliegt spilgtāko plaisu starp abiem, ko es pats esmu zinājis: saikni un noraidījumu kā maziem zēniem.
Man ir skaidrs, ka Kilmongers bija atdalīts no jebkādām saiknēm ar savu senču zemi. Šie viņa ģimenes vīrieši, pat apzinādamies zēna esamību, nometa bumbu, lika viņam nīkuļot no viņiem — uzaugt, nezinot, kas viņš ir, no kurienes viņš nācis vai visu savu potenciālu.
Es zinu. Jo es esmu Killmonger.
Es arī esmu T’Challa. Es esmu abi. Es biju viena slikta izvēle, viena sprādzienbīstama epizode vai viena bezcerības izraisīta depresija, kļūstot par iznīcinātāju, nevis celtnieku.
Es biju nomestā bumba. Pazudušās cilts loceklis. Pamests nabadzības dēls, kurš peldēja dusmās, aizvainojumā un sāpēs, ko izraisa pirmais vīrietis, kuram vajadzēja mani mīlēt, aizsargāt un vadīt.
Viņa prombūtnes laikā ienāca citi vīrieši. Un Killmongera dusmas un sāpes lēnām, galu galā izzuda.
Daudzus gadus vēlāk, starp virsrakstiem par nogalinātajiem un ievainotajiem visā šajā aizmirstajā zemē, man atgādina mans brālis Killmongers. Atgādināja pat šonedēļ par neskaitāmajiem mazajiem melnajiem zēniem, kuri aug bez neviena melnādainā vīrieša, kas varētu runāt par dzīvi vai cerību. Nevainīgi zēni, kuri ilgojas redzēt savus tēvus vai vienkārši tēva figūru, lai parādītos tikai viņiem trasē, futbola spēlē vai skolā.
Un man tiek atgādināts, ka mums ir jābūt viņu savienojuma atjaunošanai. Vakandas dēļ.
Nesen notikušajā paneļdiskusijā par Black Panther es nepareizi runāju par to, ka es kā žurnālists redzēju Kukas apgabala morgā sakrautu vēsu, kas bija pilns ar T’Challas, kam bija oranžas purngalu birkas.
Es domāju Killmongers.
Bet patiesība ir tāda, ka viņi patiešām bija T’Challas.
E-pasts: Author@johnwfountain.com
Sūtiet vēstules uz: letters@suntimes.com
Hea: